Pēc dažu sporta žurnālistu un/vai
(kurš pirmais „izaicināja”, vairs neatceros) biedrības Latvijas futbola
virslīga iniciatīvas jaunajā „Abba bārā” (Jāņa sētā 5, Vecrīgā) notika kāda īpaši
slepena sapulce, kurā tika runāts par to, ko vajadzētu darīt labāk vai citādāk,
lai masu mediji vairāk informētu un sabiedrība vairāk gribētu informēties par
norisēm tieši Latvijas futbolā.
„Abba”s mūžīgi jauno dziesmu
pavadījumā (nekas nevar būt labāks par 100% disco šādu sapulču fonā) saruna izvērtās
ļoti atklāta (īpaši sākumā), radoša (uz beigām jau noteikti) un ilga.
Sākumā ieskicējās galvenie trūkumi
un traucēkļi:
- nedarbojošā protokolu un citu statistisko datu glabāšanas sistēma, ko, LFF esot iegādājusies par jaunas vismaz 12m garas jahtas cenu jau 2009.gadā, bet F.M.S. kā nestrādā, tā nestrādā;
- daudzu spēļu videotranslāciju un videoapskatu neesamība;
- problēmas bildēs saprast kurš ir kurš, jo daudzi futbolisti izskatās ļoti līdzīgi, bet numuri ir tikai uz muguras un pat tie dažām komandām ir uzdrukāti ļoti neredzami, pie kam futbolisti nespēlē vienmēr ar vienu un to pašu numuru;
- dažiem futbola klubiem mājas lapas esot tik nepievilcīgas, ka žurnālistiem negribas tajās pat ieskatīties;
- sporta žurnālistiem preses relīzes sūta tikai 2 klubi un tie paši abi no Rīgas, bet viņiem gribas visu zināt ātrāk un individuālāk nekā informācija parādās www.futbolavirsliga.lv, www.lff.lv vai www.sportacentrs.com portālos;
- ikmēneša labākā Virslīgas futbolista noteikšanā Nacionālās izlases treneri no 5 izvirzāmajiem vienmēr vismaz 2 izvirza „pavisam garām”;
- ļoti maz parādās ziņas par to, kas ar futbola sabiedrību (treneriem, futbolistiem, futbolistu draudzenēm, LFF darbiniekiem u.t.t.) notiek ne uz futbola laukuma, jo ar tām dažām „intrigām” un „konfliktiem” nepietiek.
Pēc tam izvērtās ļoti auglīgas
sarunas par visdažādākajām tēmām gan par futbola vēsturi, gan tagadni, gan nākotni
un ne tikai Virslīgas kontekstā.
Vēlreiz visi varēja pārliecināties,
ka joprojām pilnvērtīgi netiek izmantota Anatolija Kreipāna pieredze un stāstnieka
talants – bez problēmām varētu tapt neskaitāmas grāmatas, raidījumi, „talkshow”i
un tml. pasākumi par Latvijas futbolu.
Tika konstatēts, ka nopietni ar
futbolu ir nodarbojušies tikai 1/3 no sapulcē klātesošajiem sporta žurnālistiem,
bet tā arī nepalika skaidrs – vai tas ir labi vai nē.
Normundu Malnaču ļoti cītīgi un
detalizēti izjautāja par „Virslīga TV”, Baltijas līga, piemineklis Latvijas
futbolam, „kā tas un tas notiek Anglijā” u.c. projektiem un diskusijas izvērtās
tiešām ļoti radošas.
2013.gada Virslīgas sezonā gan
Virslīgas vadība, gan sporta žurnālisti nolēma, ka vajag translēt (vismaz
interneta vidē) pilnīgi visas spēles un kalendāram jābūt tādam, lai neviena spēle
nenotiktu paralēli ar kādu citu (piemēram, 1 spēle piektdienas vakarā, 2
sestdien un 2 svētdien), lai futbola draugiem būtu „laimes un futbola pilnas”
nedēļas nogales un visi varētu redzēt visas spēles (vismaz internetā).
Par sliktu nenāktu arī Virslīgas žurnāls
ne tikai pirms sezonas, bet arī pēc 2.kārtas (sezonas vidū) un pēc sezonas.
Sporta žurnālisti apsolīja pārāk
nekaitināt futbola klubu galvenos trenerus un augstākās amatpersonas – dažiem jau
esot piedraudēts, ka dažos stadionos neizsniegs spēles protokolu kopijas. Tā, lūk!
Secinājums viens - FUTBOLS IR UN
BŪS SPORTA KARALIS ARĪ LATVIJĀ!!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru