Galveno treneru lietas un nelietas Latvijā

Latvijas futbola virslīgā startē 10 klubi, ko, manuprāt, pēc to filozofijas un attieksmes pret nākotni un naudu var iedalīt trīs tipos :

1)      uz nākotni un biznesu orientēti futbola klubi;

2)      uz nākotni, bet pilnīgi ne uz biznesu orientēti futbola klubi;

3)      ārvalstu futbola aģentu ietekmē esoši futbola klubi.

Un tas nav atkarīgs no tā, vai ir zināmi patiesie katra kluba īpašnieki un naudas, kas tiek ieguldīta futbolā, izcelsmes likumība vai saistība ar lietām, pret ko pašlaik gan FIFA, gan UEFA mēģina ļoti aktīvi cīnīties. Kā 2011.gada sākumā LFF vadība kādā neoficiālā sarunā ar topošās biedrības Latvijas futbola virslīga dažiem dalībniekiem izteicās : „ja mēs gribam, lai Latvijas futbolā grozītos tikai tīra nauda, tad Virslīgā drīkstētu spēlēt maksimums 5 klubi, bet mēs taču to negribam, vai ne?”

1.tipa (nākotne & bizness) futbola klubu vadībai, kas Latvijā tie paši vien īpašnieki vai viņiem ļoti tuvu stāvošas personas vien ir, galvenais treneris ir tikai darbinieks viņu „lielajā sistēmā” un kuram tiek maksāta ļoti laba alga par to, lai futbola klubs vai nu sezonas beigās vai pat īsākā „kontrolpunktā” atrastos noteiktā Virslīgas čempionāta tabulas vietā. Sankcijas arī visiem pilnīgi skaidras un prognozējamas : mērķis nav sasniegts vai kluba vadībai (īpašniekiem) liekas, ka mērķa sasniegšana kļūst grūta vai neiespējama – vainīgs galvenais treneris un tāpēc esošais nekavējoties tiek atlaists un viņa vietā pieņemts nākamais.

3.tipa futbola klubos, kur ļoti lielu lomu spēlē futbola aģenti, klubu galvenais mērķis nav vis vieta tabulā, bet dažādu eksotisku valstu futbolistu „aklimatizēšana” Eiropas klimatam un pārdošana vai izīrēšana kādam futbola klubam uz valsti, kur futbolā tiešām apgrozās nauda. Galvenais treneris šādā klubā var justies salīdzinoši droši pie jebkādas situācijas, izņemot, ja patiesie šo klubu īpašnieki pēkšņi neizdomā „aklimatizēšanai” izmantot kādu citu valsti.

2.tipa klubiem svarīgāko mērķu sarakstā, protams, ir arī noteikta vieta Virslīgas tabulā, bet šie klubi nepazudīs arī gadījumā, ja kāda sezona neizdosies un tie noslīdēs uz 1.līgu, kur cīnīsies par atkaliekļūšanu Latvijas futbola „augstākajā sabiedrībā”. Šiem futbola klubiem svarīgāk ir saglabāt labu reputāciju, dot prieku saviem līdzjutējiem, audzināt Latvijas futbola „jauno maiņu”. Un galvenais treneris nav vis tikai algots darbinieks, bet bieži vien „centrālais elements”, kas attiecīgo futbola piramīdu, tīklu vai kopienu arī ir izveidojis vai vismaz piedalījies tās veidošanā un joprojām ieņem neizmērojami milzīgu lomu tās pastāvēšanā. Tāpēc šajos klubos runas par galvenā trenera atlaišanu vispār nav iespējamas, jo tas nozīmētu vai nu „sistēmas” pārveidošanos par 1.tipa futbola klubu vai arī tas nozīmētu „beigu sākumu”.

Skaidrs, ka katrā futbola klubā bez galvenā trenera ir arī „parastie” treneri, medicīniskais u.c. personāls, klubu augstākā vadība, kā arī, protams, paši futbolisti. Un vēl jau jaunatnes sistēma, līdzjutēji, masu mediji, LFF u.t.t. u.tml. Un noslēdzot gribas atgādināt, ka FUTBOLS IR UN BŪS SPORTA KARALIS ARĪ LATVIJĀ!!!