Sporta žurnālisti "Abba bārā" tiekas ar LFV vadību

Pēc dažu sporta žurnālistu un/vai (kurš pirmais „izaicināja”, vairs neatceros) biedrības Latvijas futbola virslīga iniciatīvas jaunajā „Abba bārā” (Jāņa sētā 5, Vecrīgā) notika kāda īpaši slepena sapulce, kurā tika runāts par to, ko vajadzētu darīt labāk vai citādāk, lai masu mediji vairāk informētu un sabiedrība vairāk gribētu informēties par norisēm tieši Latvijas futbolā.

„Abba”s mūžīgi jauno dziesmu pavadījumā (nekas nevar būt labāks par 100% disco šādu sapulču fonā) saruna izvērtās ļoti atklāta (īpaši sākumā), radoša (uz beigām jau noteikti) un ilga.

Sākumā ieskicējās galvenie trūkumi un traucēkļi:

• nedarbojošā protokolu un citu statistisko datu glabāšanas sistēma, ko, LFF esot iegādājusies par jaunas vismaz 12m garas jahtas cenu jau 2009.gadā, bet F.M.S. kā nestrādā, tā nestrādā;
• daudzu spēļu videotranslāciju un videoapskatu neesamība;
• problēmas bildēs saprast kurš ir kurš, jo daudzi futbolisti izskatās ļoti līdzīgi, bet numuri ir tikai uz muguras un pat tie dažām komandām ir uzdrukāti ļoti neredzami, pie kam futbolisti nespēlē vienmēr ar vienu un to pašu numuru;
• dažiem futbola klubiem mājas lapas esot tik nepievilcīgas, ka žurnālistiem negribas tajās pat ieskatīties;
• sporta žurnālistiem preses relīzes sūta tikai 2 klubi un tie paši abi no Rīgas, bet viņiem gribas visu zināt ātrāk un individuālāk nekā informācija parādās www.futbolavirsliga.lv, www.lff.lv vai www.sportacentrs.com portālos;
• ikmēneša labākā Virslīgas futbolista noteikšanā Nacionālās izlases treneri no 5 izvirzāmajiem vienmēr vismaz 2 izvirza „pavisam garām”;
• ļoti maz parādās ziņas par to, kas ar futbola sabiedrību (treneriem, futbolistiem, futbolistu draudzenēm, LFF darbiniekiem u.t.t.) notiek ne uz futbola laukuma, jo ar tām dažām „intrigām” un „konfliktiem” nepietiek.

Pēc tam izvērtās ļoti auglīgas sarunas par visdažādākajām tēmām gan par futbola vēsturi, gan tagadni, gan nākotni un ne tikai Virslīgas kontekstā.

Vēlreiz visi varēja pārliecināties, ka joprojām pilnvērtīgi netiek izmantota Anatolija Kreipāna pieredze un stāstnieka talants – bez problēmām varētu tapt neskaitāmas grāmatas, raidījumi, „talkshow”i un tml. pasākumi par Latvijas futbolu.

Tika konstatēts, ka nopietni ar futbolu ir nodarbojušies tikai 1/3 no sapulcē klātesošajiem sporta žurnālistiem, bet tā arī nepalika skaidrs – vai tas ir labi vai nē.

Normundu Malnaču ļoti cītīgi un detalizēti izjautāja par „Virslīga TV”, Baltijas līga, piemineklis Latvijas futbolam, „kā tas un tas notiek Anglijā” u.c. projektiem un diskusijas izvērtās tiešām ļoti radošas.

2013.gada Virslīgas sezonā gan Virslīgas vadība, gan sporta žurnālisti nolēma, ka vajag translēt (vismaz interneta vidē) pilnīgi visas spēles un kalendāram jābūt tādam, lai neviena spēle nenotiktu paralēli ar kādu citu (piemēram, 1 spēle piektdienas vakarā, 2 sestdien un 2 svētdien), lai futbola draugiem būtu „laimes un futbola pilnas” nedēļas nogales un visi varētu redzēt visas spēles (vismaz internetā).

Par sliktu nenāktu arī Virslīgas žurnāls ne tikai pirms sezonas, bet arī pēc 2.kārtas (sezonas vidū) un pēc sezonas.

Sporta žurnālisti apsolīja pārāk nekaitināt futbola klubu galvenos trenerus un augstākās amatpersonas – dažiem jau esot piedraudēts, ka dažos stadionos neizsniegs spēles protokolu kopijas. Tā, lūk!

Secinājums viens - FUTBOLS IR UN BŪS SPORTA KARALIS ARĪ LATVIJĀ!!!

Galveno treneru lietas un nelietas Latvijā

Latvijas futbola virslīgā startē 10 klubi, ko, manuprāt, pēc to filozofijas un attieksmes pret nākotni un naudu var iedalīt trīs tipos :

1)      uz nākotni un biznesu orientēti futbola klubi;

2)      uz nākotni, bet pilnīgi ne uz biznesu orientēti futbola klubi;

3)      ārvalstu futbola aģentu ietekmē esoši futbola klubi.

Un tas nav atkarīgs no tā, vai ir zināmi patiesie katra kluba īpašnieki un naudas, kas tiek ieguldīta futbolā, izcelsmes likumība vai saistība ar lietām, pret ko pašlaik gan FIFA, gan UEFA mēģina ļoti aktīvi cīnīties. Kā 2011.gada sākumā LFF vadība kādā neoficiālā sarunā ar topošās biedrības Latvijas futbola virslīga dažiem dalībniekiem izteicās : „ja mēs gribam, lai Latvijas futbolā grozītos tikai tīra nauda, tad Virslīgā drīkstētu spēlēt maksimums 5 klubi, bet mēs taču to negribam, vai ne?”

1.tipa (nākotne & bizness) futbola klubu vadībai, kas Latvijā tie paši vien īpašnieki vai viņiem ļoti tuvu stāvošas personas vien ir, galvenais treneris ir tikai darbinieks viņu „lielajā sistēmā” un kuram tiek maksāta ļoti laba alga par to, lai futbola klubs vai nu sezonas beigās vai pat īsākā „kontrolpunktā” atrastos noteiktā Virslīgas čempionāta tabulas vietā. Sankcijas arī visiem pilnīgi skaidras un prognozējamas : mērķis nav sasniegts vai kluba vadībai (īpašniekiem) liekas, ka mērķa sasniegšana kļūst grūta vai neiespējama – vainīgs galvenais treneris un tāpēc esošais nekavējoties tiek atlaists un viņa vietā pieņemts nākamais.

3.tipa futbola klubos, kur ļoti lielu lomu spēlē futbola aģenti, klubu galvenais mērķis nav vis vieta tabulā, bet dažādu eksotisku valstu futbolistu „aklimatizēšana” Eiropas klimatam un pārdošana vai izīrēšana kādam futbola klubam uz valsti, kur futbolā tiešām apgrozās nauda. Galvenais treneris šādā klubā var justies salīdzinoši droši pie jebkādas situācijas, izņemot, ja patiesie šo klubu īpašnieki pēkšņi neizdomā „aklimatizēšanai” izmantot kādu citu valsti.

2.tipa klubiem svarīgāko mērķu sarakstā, protams, ir arī noteikta vieta Virslīgas tabulā, bet šie klubi nepazudīs arī gadījumā, ja kāda sezona neizdosies un tie noslīdēs uz 1.līgu, kur cīnīsies par atkaliekļūšanu Latvijas futbola „augstākajā sabiedrībā”. Šiem futbola klubiem svarīgāk ir saglabāt labu reputāciju, dot prieku saviem līdzjutējiem, audzināt Latvijas futbola „jauno maiņu”. Un galvenais treneris nav vis tikai algots darbinieks, bet bieži vien „centrālais elements”, kas attiecīgo futbola piramīdu, tīklu vai kopienu arī ir izveidojis vai vismaz piedalījies tās veidošanā un joprojām ieņem neizmērojami milzīgu lomu tās pastāvēšanā. Tāpēc šajos klubos runas par galvenā trenera atlaišanu vispār nav iespējamas, jo tas nozīmētu vai nu „sistēmas” pārveidošanos par 1.tipa futbola klubu vai arī tas nozīmētu „beigu sākumu”.

Skaidrs, ka katrā futbola klubā bez galvenā trenera ir arī „parastie” treneri, medicīniskais u.c. personāls, klubu augstākā vadība, kā arī, protams, paši futbolisti. Un vēl jau jaunatnes sistēma, līdzjutēji, masu mediji, LFF u.t.t. u.tml. Un noslēdzot gribas atgādināt, ka FUTBOLS IR UN BŪS SPORTA KARALIS ARĪ LATVIJĀ!!!